Cirka tradīcija Baltijas valstīs
Pirms spriest par to, kā cirks pie mums attīstās, vai prognozēt, kā varētu attīstīties, noderīgi ieskatīties vēsturē. Tāpēc šoreiz īss ieskats cirka vēsturē Baltijas reģionā.
LATVIJA
„Rīgas Cirks” – Viens no vecākajiem cirkiem Eiropā, arhitektūras piemineklis, ko projektējis viens no dižākajiem latviešu jūgenstila arhitektiem Jānis Fridrihs Baumanis. Jā rīdziniekiem savs cirks ir jau 125 gadus bez pārtraukuma. Ēka vai cirks? Abi divi!
Latvijā ir ļoti senas cirka tradīcijas. Pirmās viesizrādes Latvijā notika jau 19. gadsimta sākumā – pavisam neilgi pēc cirka aizsākumiem Anglijā. Ceļojoši ielu mākslinieki Eiropā pazīstami jau izsenis, un rakstu materiāli liecina par to klātbūti Baltijas valstīs jau 16. gadsimtā. Jau gadsimta vidū, ap 1864. gadu, iepretim Vērmanes dārzam tika uzcelta pirmā pagaidu koka ēka ceļojošo cirku uzņemšanai vasaras sezonā. Bet īstā cirka vēsture tagadējā Latvijas teritorijā sākās ar Alberta Salamonska ierašanos Rīgā 1878. gadā. Uzņēmējs, cirka mākslinieks ar pieredzi cirka vadīšanā Berlīnē un grandioziem nākotnes plāniem, bija izraudzījies Rīgu sava cirka būvei. Birokrātisku nesaskaņu dēļ, cirka būvniecība Rīgā ieilga, bet tikmēr Salamonskis uzbūvēja cirku Maskavā un Odesā. Sākotnēji Rīgas cirku bija paredzēts celt pēc tādiem pašiem projektiem, bet pateicoties tam, ka būvniecība aizkavējās, ēkas arhitekts J. F. Baumanis, sekojot jaunākajiem sasniegumiem arhitektūras jomā, Rīgā uzbūvēja vienkāršāku un modernāku ēku. Tā tika pabeigta 1888. gadā un bija pirmā masu izklaidei paredzētā celtne Rīgā. Toreiz, cirks spēja uzņemt 1700 skatītāju! Līdzās cirka izrādēm tur notika dažādas publiskas tikšanās, izrādīti pirmie kino seansi un notika koncerti. Jaunā cirka celtne deva iespēju māksliniekiem regulāri uzstāties, līdz ar to parādījās arī pirmie vietējie cirka profesionāļi. Latvijas pirmās neatkarības laikā pastavēja arī vairāki ceļojošie cirki, kas uzstājās vasaras periodā.
Otrā pasaules kara laikā situācija krasi mainījās. Ienākot PSRS armijai cirks tika nacionalizēts un līdz pat 1991. gadam mākslinieku darbību, numuru gatavošanu, tāpat kā citos PSRS cirkos, vadīja PSRS Kultūras ministrijas cirku pārvalde. Šajā periodā cirkā uzstājās gan vietējie mākslinieki, gan viesmākslinieki no PSRS republikām un tām draudzīgajām sociālā bloka valstīm Eiropā, kā arī Ķīnas un Mongolijas. Cirks, bija viena no padomju valdībai vistīkamākajām mākslām, un no tā ieguva arī cirka mākslinieki. Trupas ceļoja pa visu Padomju Savienību un mākslinieki varēja iegūt profesionālu izglītību Maskavas cirka skolā. Sešdessmitajos gados tika dibinātas arī pirmās jaunatnes cirka studijas Rīgā un Daugavpilī.
Līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu, „Rīgas cirks” nokļuva Latvijas Republikas kultūras ministrijas paspārnē. Šobrīd „Rīgas cirks” – praktiski pasaulē vecākā nepārtraukti funkcionējošā cirka ēka, kas ir valsts nozīmes kultūras objekts un absolūti unikālas celtniecības paraugs – spēj uzņemt 1 000 skatītājus un piedāvā 4-6 tradicionālā cirka izrādēs nedēļā no septembra līdz maijam. „Rīgas cirks” izrādes tiek demonstrētas arī Lietuvas un Igaunijas lielākajos izrāžu laukumos (sporta hallēs un kultūras pilīs). Vasaras sezonā darbojas ceļojošais cirks „Allē”.
Latvija ir vienīgā starp Baltijas valstīm, kurai jau no seniem laikiem ir pašai sava stacionāra cirka ēka. Cirka tradīcijas pastāvēšanai tas ir ļoti svarīgi – vieta, kur vietējiem māksliniekiem uzstāties, attīstīties, kā arī vieta, kur uzņemt ārzemju viesmāksliniekus.
LIETUVA
Cirks bija nebija.
Arī Lietuva var lepoties ar senām cirka tradīcijām. Pirmie viesmākslinieki Kauņā viesojās 19. gadsimta sākumā. 19. gadsimta otrajā pusē viesizrādēs ieradušās ceļojošās trupas regulāri būvēja savas teltis vai tā saucamos koka vasaras stacionāros cirkus. Bet pirmā un vienīgā stacionārā cirka ēka tika uzcelta gadsimta beigās Lukiskiu laukumā Viļņā. Tur viesojās dažādas ceļojošas trupas un uzstājās pirmie vietējie mākslinieki. Tomēr tā īsti cirka attīstība Lietuvā sākās pēc Pirmā Pasaules kara. Šajā laikā Lietuvā darbojās vairākas ceļojošas trupas un izrādēs parādījās pirmie dresētie dzīvnieki. Tomēr stacionāra cirka Lietuvā tobrīd jau vairs nebija.
Visilgāk eksistējošais cirks Lietuvā bija trupa „Vilnius”, dibināta 1944. gadā kā „Cirkas Scenoje”, vēlāk pārsaukta par „Lietuviškas cirkas” un galu galā par „Vilnius”. Tā eksistēja līdz pat 20. gadsimta astoņdesmitajiem gadiem. Interesanti, ka šo trupu PSRS Kultūras ministrijas cirka pārvalde savā kontrolē pārņēma tika 1950. gadā. Pēc trupas iziršanas astoņdsmitajos gados, mākslinieki bija spiesti meklēt darbu citās padomju republikās un pēc Padomju Savienības sabrukšanas daži no tiem palika ārzemēs, bet lielākoties viņi bija spiesti atgriezties dzimtenē bez darba.
1994. gadā kādreizējais „Vilnius” dalībnieks Petrs Variakojis (Petras Variakojis) nodibināja pirmo neatkarīgās Lietuvas cirku „Baltijas cirks” (Baltijos cirkas). Vēl šodien tā ir vienīgā profesionālā cirka organizācija Lietuvā. Tas nav valsts subsidēts cirks, tomēr daļu no ienākumiem gūst iesniedzot dažādus projektus Kultūras ministrijai. Atlikušo daļu – no ieņēmumiem par biļetēm. Cirkam nav savas stacionāras ēkas, kas būtu paredzēta izrādēm. Izrādes notiek teltī, ar ko tas vasaras sezonā ceļo pa visu Lietuvu. Šovasar Lietuvā jau darbojas 3 privāti lietuviešu ceļojošie cirki (Baltijos Cirkas, Amber Cirkas un Vip Cirkas). Ņemot vērā 15 gadu ilgo aktivitāšu pārtraukumu cirka jomā, lielākā daļa algoto mākslinieku ir no ārvalstīm.
Cirks Lietuvā parādījās ļoti agri, tomēr, ņemot vērā, ka Lietuvā nav stacionāras cirka ēkas, tas piedzīvoja ilgus pārtraukumus un neļāva tam nostiprināties kā mākslas žanram nacionālā līmenī.
Tomēr šodien gan Latvijas, gan Lietuvas mākslinieki veiksmīgi konkurē pasaules cirka tirgū un iegūst atzīstamus panākumus visaugstākā līmeņa pasaules cirka festivālos.
IGAUNIJA
Rīdzinieks Salamanskis uzbūvē un nodedzina cirku Tallinā. Igauņiem pie sava stacionārā cirka tā arī netikt!
Ziņas par Igaunijas cirka vēsturi pirmo reizi parādās sākot ar laiku pēc Pirmā Pasaules kara. Tolaik pa Igauniju ceļoja dažādas ārzemju kompānijas ar mazām cirka teltīm. Igauņu mākslinieki uzstājās tā sauktajos balagānos (igauņu valodā palagana – cirka izrādīšanai paredzētas ar audumu apvilktas nepārvietojamas koka konstrukcijas) un gadatirgos. Šādi balagāni spēja uzņemt tikai 50-100 skatītāju. Jau trīsdesmitajos gados cirks sāka izzust, jo jebkāda būvniecība bija jāsaskaņo ar pilsētas arhitektu, saglabājās tikai lielākie balagāni, kam izdevās iegūt pilsētas domes atļauju ēkas saglabāt. Cirka apriti apgrūtināja arī fakts, ka starpkaru periodā ne visām ārzemju trupām izdevās iegūt atļauju uzstāties Igaunijas teritorijā. 1928. gadā rīdzinieks Farkars-Bekfords Salamanskis (Farkar-Breckford Salamanski) uzcēla koka ēku Tallinā. Tomēr cirks ātri vien bankrotēja, un īpašnieks, cerot iegūt atlīdzību no apdrošinātājiem, cirku nodedzināja.
Trīsdesmitie gadi cirkam Igaunijā bija grūti, bankrotēja lielākā daļa trupu, mākslinieki palika bez darba un zaudēja iemaņas. Daļa mākslinieku devās peļņā uz Somijas izklaides parkiem.
Īsi pirms Otrā Pasaules kara Martins Krolls (Martin Kroll) ceļoja ar savu telti. Ienākot vācu karaspēkam, cirks savu darbību pārtrauca. Pēc kara beigām Krolla telts tika pārvietota uz pilsētas centru un līdz 1950. gadam to vadīja „Tallinas filharmonija”. 1951. gadā PSRS aizliedza koncertorganizācijām uzturēt cirkus un Krolla cirks nonāca „Rīgas cirks” pārvaldībā līdz pat 20. gadsimta sešdesmitajiem gadiem. Šajā laikā Tallinas centrā cirka vajadzībām tika uzcelta pagaidu koka cirka ēka.
No 1953. gada Igaunijā darbojās jaunatnes cirks „Saade”. Seši no skolas audzēkņiem vēlāk pabeidza arī Maskavas cirka mākslas skolu, tomēr 1991. gadā, līdz ar cirka dibinātājas Lailas Ederlandes nāvi, cirks izira. Vēlāk bijušie audzēkņi nodibināja vēl divus jaunatnes cirkus.
Laiku starp 1985. un 1991. gadu var uzskatīt par Igaunijas jaunates cirka zelta periodu – tolaik tika rīkoti dažādi festivāli un kopīgas treniņnometnes jaunatnes cirkiem.
Igaunijā cirks ienāca vēlāk kā pārējās Baltijas valstīs, bet nevienai cirka ēkai, tāpat arī nevienai trupai tā īsti neizdevās iesakņoties un saglabāties ilgtermiņā. Mēģinājumi radīt stacionāru cirku piedzīvoja neveiksmes. Igaunijā arī nekad nav eksistējis pašiem savs valsts subsidēts cirks, pat PSRS laikos, tas bija pakārtots Rīgas cirkam. Pēdējos 50 gadus Igaunijā cirks ir bijis pieejams tikai amatieru un jaunatnes cirka līmenī.
Teksta autore: Māra Pāvula
Foto: „Rīgas cirks”
Follow