„Tas, ko mēs darām, nav tīrs teātris. Tā nav tīra akrobātika. Tas nav tīrs cirks. Tā ir laulība starp visu iepriekš minēto.”1
Jaunais cirks kā skatuves mākslas virziens radās pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados Francijā. Tam raksturīga konceptuālu izrāžu veidošana sintizējot tradicionālā cirka elementus ar citiem mākslas virzieniem. Tomēr tā kā mākslinieki un to veidotās izrādes mēdz būt tik krasi atšķirīgas, precīzu definīciju, kas īsti ir jaunais cirks, būtu grūti sniegt.
Sākotnēji jaunā virziena vienīgais vienojošais elements bija multidisciplinaritāte. Šobrīd jaunā cirka izrādēs tiek iekļautas iepriekš ar cirku nesaistītas mākslas. Trupas savās izrādēs rāda laikmetīgo deju, videomākslu, ekstrēmos sporta veidus, pat tēlotājmākslu. Turklāt mērķis ir nevis veidot izrādi, kas saskaldīta daudz mazos numuros, bet veidot viengabalainu izrādi, kas ir visu šo mākslu sintēze.
Līdzās tendencei sintezēt neskaitāmus mākslas žanrus pastāv arī otra – monodisciplinaritāte. Tās ir trupas, kas nepiedāvā skatītājam ierasto numuru dažādību, bet specializējas vienā jomā. Piemēram tādi Latvijā jau iepriekš viesojušies mākslinieki kā kompānija Un loup pour l’homme izmanto tikai akrobātiku, Džeroms Tomā (Jérôme Thomas) ar savu trupu veido izrādes, izmantojot tikai manipulācijas ar objektiem jeb žonglēšanas tehniku. Tomēr, lai cik dažādu formu izrādē tiktu izmantotas, tās tiek integrētas vienotā veselumā, tiek radīts stāsts.
Visprecīzāk jauno cirku varētu skaidrot – tā ir teatrāla izrāde, kurā cirka mākslas disciplīnas un mākslinieku sniegums pakļauts izrādes idejas vai koncepcijas atklāsmei.
Teksta autore – Māra Pāvula
Attēlā skats no Gandini Juggling izrādes “Blotched”. Foto – Ludovic des Cognets
1 Albrecht, Ernest J. The Contemporary Circus. Art of the Spectacular. Lanham: Scarecrow Press, 1989. Pp.12.p.
Follow